Viduslejasvācu valodas lielā ietekme uz latviešu valodu laikā no 13. līdz 16. gadsimtam ir vispārēji zināma un samērā plaši pētīta. Valodnieku uzmanību pārsvarā tomēr ir piesaistījusi latviešu valodas apelatīvā leksika. Onīmu pētniecībā šajā jomā ir vēl daudz neatbildētu jautājumu.
Rakstā mēģināts ieskatīties viduslejasvācu valodas atstātajās pēdās latviešu īpašvārdos – vietvārdos, personvārdos un uzvārdos gan šo vārdu rašanās laikā, gan mūsdienās, pieskaroties arī dažādu onīmu izzušanai agrākos gadsimtos.
Piemēram, latviešu personvārdu sistēma, pamazām 13.–14. gadsimta gaitā izzūdot senajiem baltu divcelmu personvārdiem, veidojās no kristīgajiem vārdiem galvenokārt to lejasvācu formās. Šādi, no viduslejasvācu valodas aizgūti un vēl 21. gadsimtā lietoti latviešu personvārdi ir Ģederts, Indriķis, Jurģis, Tenis, Ints, Inta u. c.
Vietvārdu sakarā būtiska ir vēsturiskā divvalodība līdz pat 20. gadsimta pirmajai pusei. Starp vācu (sākotnēji viduslejasvācu) un latviešu valodā lietotajiem pilsētu, ciemu un muižu nosaukumiem ir novērojama daudzveidīga un daudzslāņaina mijiedarbība. Savukārt pārsvarā latviešu valodā veidotajos zemnieku sētu nosaukumos ir sastopami daudzi onimizēti aizguvumi no viduslejasvācu valodas.
Senākie, 15.–16. gadsimta Rīgas latviešu uzvārdi reizumis ir interpretējami (un interpretēti) kā pirmais kāda aizguvuma no viduslejasvācu valodas dokumentāls fiksējums rakstu avotos.
Kā dažus no šī pārskata raksta secinājumiem var izcelt faktu, ka lielākā daļa viduslejasvācu elementu latviešu īpašvārdos ienākuši netieši, caur sugasvārdu aizguvumiem, kā arī turpmāko pētījumu nepieciešamību (īpaši uzvārdu jomā) un jauna apjomīgo apelatīvo viduslejasvācu aizguvumu latviešu valodā izvērtējuma nepieciešamību.
Šis kūrinys yra platinamas pagal Kūrybinių bendrijų Priskyrimas 4.0 tarptautinę licenciją.