Latviešu valodas troksneņu raksturojums pēc lokusa vienādojumiem

Abstract

Rakstā analizēti latviešu valodas troksneņi /b, c, č, d, f, g, ģ, x, j, k, ķ, p, s, š, t, v, z, ž, ʒ, ǯ/, izmantojot lokusa teorijas versiju, kas valodas pētījumos aktīvi tiek lietota no 20. gadsimta 80. gadiem. Tās pamatā ir atziņa, ka starp patskaņa F2 pārejas sākumu un F2 stabilo posmu (aptuveni patskaņa vidū) pastāv lineāras regresijas attieksmes. Koordināšu plaknē, attēlojot uz x ass patskaņu F2 stabilā posma frekvenču vērtības un uz y ass – patskaņu F2 pārejas sākuma frekvenču vērtības, tiek iegūts grafiks ar datu punktiem, caur kuriem var novilkt lineārās regresijas taisni. Tās slīpnes un y ass krustpunkta vērtības ļauj spriest par līdzskaņa un patskaņa savstarpējo ietekmi jeb līdzartikulāciju, kā arī par līdzskaņa artikulācijas vietu. Pēc lokusa teorijas, stāvākas slīpnes un mazākas y ass krustpunkta vērtības norāda uz lielāku līdzartikulācijas apjomu un mainīgu lokusu. Turpretī lēzenākas slīpnes un lielākas y ass krustpunkta vērtības liecina par mazāku līdzartikulāciju un mazāk mainīgu lokusu. Latviešu valodas fonētikā, izmantojot lokusa vienādojumus, visplašāk pētīti slēdzeņi. Veiktie pētījumi rāda, ka pēc abām – slīpnes un y ass krustpunkta vērtībām – vai vismaz pēc vienas no tām ir iespējams savstarpēji nošķirt slēdzeņus ar dažādām artikulācijas vietām. Raksta mērķis ir noskaidrot, vai pēc lineārās regresijas taisnēm un lokusa vienādojumiem var klasificēt visus latviešu valodas troksneņus. Analizēto materiālu veido CVC struktūras zilbes, kurās C ir vienādas kvalitātes latviešu valodas troksneņi, bet V – viens no latviešu valodas patskaņiem [a, ā, e, ē, ȩ, ȩ̄, i, ī, o, ō, u, ū]. Rakstā analizēti CVC struktūras zilbju sākuma troksneņi. Tos ierunāja 3 informantes vecumā no 20 – 40 gadiem, kuru izruna atbilst latviešu literārās valodas normām. Materiāla kopējais apjoms ir 2160 vienības. Pētījuma rezultāti rāda, ka savstarpēji var nodalīt šādas troksneņu grupas: 1) labiālos un velāros troksneņus no dentālajiem, alveolārajiem un palatālajiem – pēc y ass krustpunkta vērtībām; 2) labiālos troksneņus no velārajiem – pēc slīpnes vērtībām. Savukārt dentālos, alveolāros un palatālos troksneņus savstarpēji nošķirt nevar.